Tā viņi aizceļo...

Vai varbūt lielāks prieks kā uzzināt, ka mūsu šutais rotaļu draugs ir tā nomīlēts, ka pat audums iziris, nerunājot par to, ka rokas laika gaitā adalījušās. Bet neskatoties ne uz ko, bērnam savu draugu vajag. Un, tad viņi nonāk sanatorijā pie mums, kur tiek sadakterēti, lai laimīgi dzīvotu tālāk!
Tādos brīžos aizdomājies, ka tu jau nešuj parastu zaķi, kaķi. Nokļūstot pie sava jaunā saimnieka viņi atdzīvojas, kļūstot par sarunu biedriem, kas uzklausa gan bēdās, gan priekos. Kādam tie kļūst par sapņu sargiem, kādam par iedrošinātāju, lai rītos pārkāptu pāri bērnudārza slieksnim...
Un tagad mēs saprotam, ka kājas un rokas jāšuj klāt divtik stipri, jo viņus mīl, ļoti...

Tā viņi aizceļo no mums pasta kastēs, maisiņos, maisos, kārbās, lai sāktu savu jauno dzīvi!